piektdiena, 2024. gada 29. marts

Itālijai pa pēdām - Linda Jansone

25. maijs. Raiņa piemineklis. Orientēšanās spēle „Itālijai pa pēdām” sola aizraujošu piedzīvojumu, skrējienu pa Rīgas vecpilsētu, nedaudz atgādinot apslēpto bagātību medības un zelta drudzi, ļaujoties intuīcijai, instinktam un prāta dzīlēs mītošajam izziņas procesam, lai noskaidrotu, kuros pilsētas nostūros varam iepazīties ar Itālijas kultūru, gastronomiju, vēsturi un itāliešu valodu.

Atšķirībā no „Skrējiena pēc miljona”, ātrums, veiklība un izveicība, šķetinot dotos uzdevumus, nav noteicošie faktori, visu izšķir taktiskā un loģiskā domāšana, zināšanas par un ap Itāliju, attapība un asprātība.

Ne jau velti tikšanās vieta spēles dalībniekiem bija jāuzzina, atrisinot krustvārdu mīklu, atpazīstot slavenu mākslas darbu autorus, pilsētas ar bagātīgu kultūrvēsturisko mantojumu, dienišķo pastu un virtuozo kino pasauli, kuras priekšā pat visrūdītākajiem skeptiķiem būtu jānoņem cepure aiz cieņas pret la dolce vita Maestro.

Varētu jautāt, kāds gan sakars Rainim ar Itāliju? Atliek vien atcerēties skolā mācīto! Latvijas dižgars bija spiests emigrēt uz Šveici – itāliski runājošo kantonu Lugāno, kur sarakstīja savus labākos darbus: lugu „Zelta zirgs” (1909), „Indulis un Ārija” (1912), „Spēlēju, dancoju” (1915) un traģēdiju „Jāzeps un viņa brāļi” (1914).

Kad mīkliņa atminēta, izlasīts Raiņa dzejolis „Fiore di maggio”, saņemu pirmo norādi doties uz ēku, kas atrodas pašā vecpilsētas sirdī, līdzinās Palazzo Strozzi Florencē un 100 gudras galvas pieņem gan jēdzīgus, gan pilnīgi idiotiskus lēmumus. Kā sacīt jāsaka, no dzejas pie politikas. Reti kur politiķi ir pašas mīlētākās radības Zemes virsū.

Pie Saeimas nama jāiepazīstas ar viskolorītāko bijušo Itālijas premjerministru Silvio Berluskoni, esošo premjeru Mario Monti, Itālijas prezidentu Džordžo Napolitāno, Itālijas vēstnieku Latvijā Džovanni Polici un Itālijas ārlietu ministru Džulio Terci.

Tālāk jādodas uz Venēcijas pili, sauktu arī par mazo Ermitāžu, sekojot pa pēdām klasiskās un mūsdienu mākslas vērtībām, iztēlē vērpjot naudas mīšanas un smalko darījumu pasaules intrigas senatnē. Ak, birža, birža! Kurš gan nezina Leonardo da Vinči noslēpumaino daiļavu Mona Līzu, Sandro Botičelli Venēru, Mikelandželo Buonaroti greznās freskas, Karavadžo barokālās klusās dabas, Aligjero Boeti konceptuālismu!

Mākslas baudīšana un izcils vīns iet roku rokā. Kur nu vēl labāka pieturvieta par Al Bano Karīzi vinotēku „Felicita”! Tas pats Al Bāno, tas pats sentiments, klausoties viņa un Rominas Paueres dziedāto „Felicita”, atceroties Sanremo festivālu un tālos 80-os. Ļaujoties nostalģijai, jāatrisina rēbuss, kurā paslēpta sena tautas gudrība: „Vīns nav labs, ja nespēj uzmundrināt”.

No vinotēkas uz kaislību plosīto operu. No mīlas līdz naidam ir tikai viens solis un otrādāk. Izņēmums nav arī Gaetāno Doniceti „Lucia di Lamermoor”. Traģisks stāsts par meiteni Lučiju, kura, pretojoties ģimenei, paliek uzticīga savai patiesajai mīlestībai... Kā sacīt jāsaka, visam skaistajam reiz pienāk gals. No mākslas augstumiem pie daudz ikdienišķākām lietām, atpazīstot faunu – mazas, mīļas radībiņas, ko katru dienu varam vērot rosāmies jūrā, mežos, pilsētas kanālos un parkos. Interesanti, ka daudziem sagādāja grūtības atšķirt vārnu (cornacchia) un kraukli (corvo), kura ķērkšana un parādīšanās mājas tuvumā, parasti nozīmē kaulainās tuvošanos. Tā saka viedi ļaudis.

No intelektuāliem vingrinājumiem mazliet pagurušais prāts vēlas kādu kofeīna lāsi. It kā kāds būtu sadzirdējis manu kluso vēlēšanos, tieku sūtīta uz kafejnīcu, lai iepazītos ar daudzveidīgu dievišķā dzēriena klāstu. Espresso, capuccino, macchiato utt. Garšas kārpiņas, smaržu receptori jau ir sakairināti, lai gan ar espresso tasīti ierasts noslēgt, nevis uzsākt maltīti.

Pēc nelielas šļukas dopinga, jāiepazīst itāļu veikali, izvietoti „Galleria Riga”, jānosauc desmit gastronomijas izstrādājumi un jāatrod divi simboli interjera dizaina studijas „Casa Nostra” skatlogā, kā arī jāatrisina vēl viens rēbuss, kam saistība ar dāvanām. Iegriežos grāmatnīcā „Jumava”, lai uzzinātu nākamo tikšanās vietu - kontrolpunktu.

Nez kāpēc mani nepārsteidz, ka tā izrādās Itālijas vēstniecība, kur puišiem jāuzdod jautājumi, kas sākas ar DOVE, COSA, QUANDO. Aktualitāšu netrūkst: ne nesenā zemestrīce Emīlijas Romaņjas reģionā, ne Itālijas mūziķu dalība Eirovīzijā, ne futbola čempionāts Euro 2012, vienīgais, ko uzreiz šauju ārā, ir jautājumi par vienu no leģendārākajiem Itālijas simboliem – Ferrari.

Jūtos nedaudz samulsusi, kad saņemu atbildes nezinu vai mani tas neinteresē. Vēl tik nesenā pagātnē visi mani itāļu draugi vienā mutē apgalvoja: „Nedod, Dievs, slikti izteikties par itāļu virtuvi, futbolu un Ferrari! Tā var arī pa muti dabūt”.

Finiša taisne liekas, kā ar roku aizsniedzama, kad saņemu mazu tomātiņu ar pievienotu adresi: Vecpilsētas 8a, Rīga. Kur nu vēl izteiksmīgāk norādīt uz picēriju „Pomodoro”, kur līksmā gaisotnē tiek aizvadīts vakara noslēgums.